Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš bija tas, kas meta pirmo liktenīgo tomātu, aizsākot La Tomatina revolūciju? Patiesībā to nezina neviens. Varbūt tā bija sacelšanās pret spāņu diktatoru Franko, vai arī karnevāls, kas kļuva nekontrolējams? Saskaņā ar populārako stāsta versiju, 1945. gadā notikušā Los Gigantes festivāla (milzīgu papīra leļļu parādes) laikā vietējie iedzīvotāji nolēma izspēlēt kautiņu, lai piesaistītu sev uzmanību. Sagadīšanās pēc viņi atradās pavisam tuvu dārzeņu ratiņiem, un sāka svaidies ar gatavajiem tomātiem. Tad tajā iesaistījās līdz tam nevainīgie noskatījušies skatītāji, līdz tas viss pārauga milzīgu lidojošu augļu tuvcīņā. Tās iniciatoriem gan vēlāk nācās kompensēt tomātu tirgotājiem radītos zaudējumus, bet tas neapturēja tomātu cīņas atkārtošanos — bija dzimusi jauna tradīcija. Bailēs par nepaklausības pieaugšanu pagājušā gadsimta 50. gados iesaistījās varasiestādes un pieņēma vairākus aizliegumus, kurus vēlāk atcēla, un atkal atjaunoja. 1951. gadā vietējie iedzīvotāji, kuri bija pārkāpuši šo likumu, tika ieslodzīti, kam sekoja sabiedrības protesti, pieprasot viņus atbrīvot. Pamanāmākā pretestība tomātu kauju aizliegumam bija 1957. gadā, kad tika izspēlētas tomātu bēres, kurās bija gan zārks, gan pienacīga procesija. Nākamajā gadā pašvaldība salūza tomāta spiediena priekšā, tiesa gan, nosakot dažus noteikumus, un ļāva neparastajai tradīcijai dzīvot. Lai gan svarīgākā loma pasākumā ir atvēlēta tomātiem, pirms gala kaujas pilsētā nedēļas garumā notiek dažādi pasākumi. Svētkos ejot ielu parādēs, atskaņojot mūziku, kā arī rīkojot uguņošanu, tiek summināti Bunjolas (Buñol) svētie aizbildņi: Jaunava Marija un Svētais Luī Bertrands — tas viss līksmās spāņu tradīcijās. Lai spēcinātu sagaidāmā kautiņa dalībnieku kaujas sparu, cīņas priekšvakarā tiek pasniegta lieliskā paelja, kas ir nepārspējams Valensijai raksturīgs kulta ēdiens, ko gatavo no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas Mūsdienās brīvi notiekošajā festivālā ir iestrādājusies zināma kārtība. Pasākuma organizatori ir gājuši pat tik tālu, ka ikgadējā pasākuma vajadzībām ir izveidojuši īpašu nebaudāmu tomātu šķirni. Svinības sākas jau 10 no rīta, kad to dalībnieki, rāpjoties augšup pa smērvielas notrieptu stabu, cenšas noraut šķiņķa gabalu. Garāmgājēji laista potenciālos cīnītājus ar ūdeni, vienlaikus dziedot un dejojot ielās. Kad baznīcu zvani iezvana pusdienlaiku, pilsētā ieripo tomātiem pildītas kravas automašīnas, pilsētnieku balsīm skaļi skandējot "To-mā-ti, to-mā-ti!" Tad tiek izšauts ūdensmetējs, un sākas galvenais pasākums. Tas ir kā zaļā gaisma tam, ka var sākties tomātu spaidīšana un lidināšana pārējo kaujas dalībnieku virzienā. Visapkārt redzami tomātu tālsvietēji, slepkavnieciski noskaņotie tiešā trāpījuma mērķētāji un vidēja attāluma tomātu metēji. Lai kāda šajā kaujā arī nebūtu jūsu tehnika, ticiet — kad kauja būs galā, jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi, kā pirms tam. Nepilnu stundu vēlāk sarkanajā sulā pilnībā izmirkušie tomātu svaidītāji metas tomātu putras pilnajās ielās, godīgi sakot, paši mazliet atgādinot tomātus. Kaujas beigās atskan vēl viens šāviens, kas nozīmē, ka tā ir beigusies. |