Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Cilvēks, kurš meta pirmo liktenīgo tomātu un aizsāka Tomātu (La Tomatina) revolūciju, vēl tagad ir noslēpumā tīts. Varbūt tas notika protestā pret Franko vai karnevālā, cilvēkiem satrakojoties? Kurš gan to vairs zina. Kādā īpaši iecienītā stāsta versijā 1945. gada Los Gigantes festivālā (parāde ar lielām papīra figūrām) vietējie iedzīvotāji gribēja uzrīkot traci, lai piesaistītu apkārtējo uzmanību. Attapušies, ka stāv blakus dārzeņu stendam, viņi sāka mest mīkstos tomātus. Arī garāmgājēji iesaistījās, līdz tas beidzās, augļiem lidojot visos iespējamos virzienos. Lai gan vainīgie, kas sakūdīja apkārtējos, bija spiesti samaksāt tomātu tirgotājiem, šī nebūt nebija pēdējā tomātu kauja — un tā radās jauna tradīcija. Tā kā varasvīri baidījās, ka notiekošo nespēs ierobežot, 50. gados vairākkārtīgi ieviesa un atkal atcēla tomātu kauju aizliegumus. 1951. gadā vietējie, kuri pretojās aizliegumam, tika ieslodzīti, bet pārējā sabiedrība pieprasīja viņu atbrīvošanu. Savukārt 1957. gads bija slavens ar īpaši nekaunīgu izaicinājumu tomātu kauju aizliegumam — tā pretinieki uzveda tomātu bēres ar zārku un gājienu. Pēc 1957. gada vietējā pašvaldība ieviesa dažus noteikumus, bet tomēr samierinājās ar tomātu kaujām un pārstāja pretoties dīvainajai tradīcijai. Tomātu kauja ir pats galvenais notikums, bet pirms tās norisinās nedēļu ilgs festivāls par godu Bunjolas pilsētas patroniem — svētajai Marijai un svētajam Luī Bertrandam — ar gājieniem, koncertiem un uguņošanu īsti spāniskā garā. Lai būtu spēks cīnīties, vakarā pirms tomātu kaujas tiek pasniegta milzīga paeljas porcija, kas ir valensiešu tradicionālais ēdiens no rīsiem, jūras veltēm, safrāna un olīveļļas. Mūsdienās gan ir ieviesti daži noteikumi šajā trakulīgajā festivālā. Organizatori pat ir radījuši neēdamu tomātu šķirni šiem gadskārtējiem svētkiem. Jautrība sākas ap pulksten desmitiem no rīta, dalībniekiem cenšoties iegūt šķiņķa gabalu, kas novietots ieeļļota staba galā. Skatītāji tikmēr aplaista viņus ar ūdeni, vienlaicīgi dziedot un dejojot visas ielas garumā. Baznīcas zvaniem nozvanot pulkstens 12, pilsētā tiek ievesti furgoni ar tomātiem un saucieni "To-mā-ti, to-mā-ti" kļūst arvien skaļāki. Tad tiek izšauts ūdens lielgabals, un kauja var sākties — dalībniekiem tiek dota zaļā gaisma, lai darītu ar tomātiem, ko vien viņi vēlas. Jūs varat vienkārši svaidīties ar tomātiem visriņķī, censties trāpīt precīzi mērķī vai mest tomātus līdzīgi kā basketbola bumbas — lai arī kāda ir jūsu metode, kaujas beigās jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pavisam citādi. Gandrīz stundu vēlāk ar tomātu sulu un mizām noklātie dalībnieki atrodas īstā kaujas laukā, kur būtu diezgan grūti atrast veselu, neapskādētu tomātu. Un tā ar otro lielgabala šāvienu cīņa ir beigusies. |