Who cast that first fateful tomato that started the La Tomatina revolution? The reality is no one knows. Maybe it was an anti-Franco rebellion, or a carnival that got out of hand. According to the most popular version of the story, during the 1945 festival of Los Gigantes (a giant paper mâché puppet parade), locals were looking to stage a brawl to get some attention. They happened upon a vegetable cart nearby and started hurling ripe tomatoes. Innocent onlookers got involved until the scene escalated into a massive melee of flying fruit. The instigators had to repay the tomato vendors, but that didn't stop the recurrence of more tomato fights—and the birth of a new tradition.
Fearful of an unruly escalation, authorities enacted, relaxed, and then reinstated a series of bans in the 1950s. In 1951, locals who defied the law were imprisoned until public outcry called for their release. The most famous effrontery to the tomato bans happened in 1957 when proponents held a mock tomato funeral complete with a coffin and procession. After 1957, the local government decided to roll with the punches, set a few rules in place, and embraced the wacky tradition.
Though the tomatoes take center stage, a week of festivities lead up to the final showdown. It's a celebration of Buñol's patron saints, the Virgin Mary and St. Louis Bertrand, with street parades, music, and fireworks in joyous Spanish fashion. To build up your strength for the impending brawl, an epic paella is served on the eve of the battle, showcasing an iconic Valencian dish of rice, seafood, saffron, and olive oil.
Today, this unfettered festival has some measure of order. Organizers have gone so far as to cultivate a special variety of unpalatable tomatoes just for the annual event. Festivities kick off around 10 a.m. when participants race to grab a ham fixed atop a greasy pole. Onlookers hose the scramblers with water while singing and dancing in the streets. When the church bell strikes noon, trucks packed with tomatoes roll into town, while chants of "To-ma-te, to-ma-te!" reach a crescendo.
Then, with the firing of a water cannon, the main event begins. That's the green light for crushing and launching tomatoes in all-out attacks against fellow participants. Long distance tomato lobbers, point-blank assassins, and medium range hook shots. Whatever your technique, by the time it's over, you will look (and feel) quite different. Nearly an hour later, tomato-soaked bombers are left to play in a sea of squishy street salsa with little left resembling a tomato to be found. A second cannon shot signals the end of the battle. | Kurš svieda šo pirmo liktenīgo tomātu, kas aizsāka revolūciju “La Tomatina”? Patiesībā to neviens nezina. Varbūt tā bija sacelšanās pret Franko vai kāds karnevāls, kurš kļuva nekontrolējams. Saskaņā ar šī stāsta populārāko versiju 1945. gada festivālā “Los Gigantes” (milzu papjē mašē leļļu parāde) vietējie iedzīvotāji centās inscenēt jukas, lai piesaistītu sev uzmanību. Viņi gadījās pie tuvumā esošajiem dārzeņu ratiem un sāka svaidīties ar gatavajiem tomātiem. Iesaistījās nejauši garāmgājēji, līdz notikums izvērtās par vispārēju lidojošu augļu krusu. Kūdītājiem bija jāatmaksā tomātu pārdevējiem, bet tas neapturēja tomātu cīņu turpmāku atkārtošanos un jaunas tradīcijas dzimšanu. Baidoties no strauja saasinājuma, iestādes ieviesa noteikumus, kļuva iecietīgākas, bet pēc tam, 1950. gados virkni aizliegumu atjaunoja. 1951. gadā likumu pārkāpušie vietējie iedzīvotāji tika apcietināti, bet sabiedrība pieprasīja viņu atbrīvošanu. Slavenākā nekaunība saistībā ar tomātu cīņu aizliegumiem notika 1957. gadā, kad atbalstītāji sarīkoja tomāta bēru ceremonijas parodiju ar zārku un procesiju. Pēc 1957. gada pašvaldība nolēma samierināties ar situāciju, attiecībā uz to ieviesa dažus noteikumus un pieņēma šo dīvaino tradīciju. Lai gan galvenā loma ir tomātiem, svētku nedēļa ir gatavošanās galvenajam notikumam. Tie ir Bunjolas svēto aizbildņu — Jaunavas Marijas un Sv. Luija Bertrāna svētki ar ielu gājieniem, mūziku un uguņošanu līksmā spāņu stilā. Lai uzkrātu spēkus gaidāmajam tracim, kaujas priekšvakarā tiek pasniegta slavenā paella, ko raksturo šķīvis ikonisko Valensijas rīsu, jūras veltes, safrāns un olīveļļa. Mūsdienās šim atraisītajam festivālam ir zināma kārtība. Organizatori ir aizgājuši tik tālu, ka sākuši izkopt īpašas, tikai šim gadskārtējajam notikumam paredzētas, nebaudāmas tomātu šķirnes. Svētki sākas ap pulksten desmitiem rītā, kad dalībnieki sacenšas, rāpjoties pa ieeļļotu stabu, lai sasniegtu tā galā esošo šķiņķa gabalu. Skatītāji censoņus apšļāc ar ūdeni, vienlaikus dziedot un dejojot ielās. Kad baznīcas zvans iezvana pusdienlaiku, dziedājumam "To-mā-ti, to-mā-ti!" sasniedzot kulmināciju, pilsētā iebrauc tomātiem pilnas kravas mašīnas. Tad ar ūdens lielgabala šāvienu, sākas galvenais notikums. Tā ir zaļā gaisma tomātu šķaidīšanai un mešanai, no visa spēka uzbrūkot citiem dalībniekiem. Tomātu lidināšana, bliešana tiešā tēmējumā un vidējā diapazona āķveida mešana. Lai kāda būtu jūsu tehnika, pēc zināma laika jūs izskatīsieties (un jutīsieties) pilnīgi citādi. Gandrīz stundu vēlāk ar tomātiem piesūkušies bumbotāji turpina spēlēties uz ielas sašķaidītās tomātu mērces jūrā ar tur atrodamajām tomātiem līdzīgajām atliekām. Otrais lielgabala šāviens signalizē cīņas beigas. |